Zvaigznes ir objekti, kuriem parasti ir sfēriska forma. Tos sauc arī par debess ķermeņiem, kas spontāni izstaro siltumu un gaismu. Tas var notikt kosmosā dažādos izmēros, temperatūrās un masās. Šī situācija mainās atkarībā no zvaigznes veidošanās.
Kā veidojas zvaigznes?
Zvaigznes, kas kosmosā pazīstamas kā miglāji, veidojas, kad augstas temperatūras gāzes un putekļu mākonis saplūst un kļūst neticami saspiests. Zvaigznēm ar ļoti lielu karstu gāzu masu ir daudz lielāka masa nekā Zemei. Pat ja tās nav dzīvas būtnes, tās piedzimst un zināmā mērā aug, tāpat kā dzīvas būtnes, un galu galā mirst. Zvaigznes, kas ieiet nāves procesā, mainoties dažādās krāsās, ir izkliedētas telpā ar augstu sprādziena līmeni.
Kopš dzimšanas zvaigznes augot iegūst dažādas krāsas. Turklāt šīs krāsas sniedz informāciju par saules temperatūru. Zvaigznes, kas sasniegušas augstāko temperatūru, ir baltas un zilas. Vidējas temperatūras zvaigznes, piemēram, saule, ir dzeltenas. Vēsas zvaigznes ir pazīstamas kā sarkanas.
Zvaigžņu un komētu veidošanās īsumā
Zvaigznes īslaicīgi veidojas lielu gāzes un putekļu mākoņu saspiešanas rezultātā. Šī veidošanās notiek ļoti ilgu laiku. Šo laiku var raksturot kā miljardus gadu. Laika gaitā, tāpat kā Saules sistēmā, zvaigznes sāk dot dzīvību ap tām esošajām planētām. Šī dzīve notiek ar lielu staru ātrumu, ko tie izstaro vidē.
Savukārt komētas ir daudz mazāki objekti nekā planētas un pavadoņi. No Zemes dažādos laikos var novērot arī komētas, kas atgādina miglas ieskautu zvaigzni. Bet komētas patiesībā nav zvaigznes.
Tā ir vairāku kilometru gara puduru kolekcija, kas sastāv no putekļiem, ledus un grants. Īpaši tad, kad komētas tuvojas saulei, putekļu un ledus daļa karstuma ietekmē iztvaiko un iegūst gaišāku izskatu. Tādējādi no zemes to var redzēt daudz skaidrāk.
